Stāsts no dzīves. Omīte dzīvoja dziļos laukos un viņu ik pa laikam no pilsētas brauca apciemot bērnu. Viņa lauku mājās palika viena un ne par ko negribēja bērniem doties līdzi uz pilsētu. Kā jau mēs visi zinām, vecā kaluma cilvēki izmanto stacionāro telefonu, tomēr tie paliek aizvien mazāk, jo tehonoloģijas tik strauji attīstās.
Turklāt stacionārais telefons ir ne tikai neērts, bet arī dārgs. Bērni vecenītei uzdāvināja mobilo telefonu. Visi kopā mēģinājām viņai iemācīt kā tas lietojams. Kā uzlādēt, kā atbildēt uz zvaniem. Salikām telefonā visus nepieciešamos kontaktus. Tas ir izdarīts. Vecmāmiņa var piezvanīt jebkurā laikā, kad viņai kaut kas vajadzīgs, un, ja viņai vienkārši ir garlaicīgi. Un viņi paši ir mierīgāki, jo var sazvanīt vecenīti jebkurā laikā, pat ja viņas nav mājās.
Lasi arī: 8 barības vielas, kas palīdz bloķēt vēža metastāzes
Aizbraucam uz pilsētu un zvana vecmāmiņa. Stāsta kā viņai klājas, noliek telefonu. Visi priecājas. Pēc dažām dienām atkal zvana. Viss ir kārtībā. Pēc laika bērni izdomā paši piezvanīt, bet rādās, ka abonents nav sasniedzams. Pēc kāda laika zvana pati vecmāmiņa.
Paiet diena. Atkal viņi zvana, un arī šoreiz abonents nav pieejams. Izrādās, ka viņi paši nevar viņai piezvanīt. Un viņi jautā vecmāmiņai: “Vai telefons darbojas?”, Vecenīte atbild: “Tas darbojas.” Un tad viņa bērniem jautā: “Kāpēc jūs man nezvanāt? ”, un pat aizvainojas.
Nu bērni vairs neko nesaprot un palūdz, lai vecenīte telefonu viņiem parāda.
Lasi vēl: 20 lietas, ko pat pasaules labākā vecmāmiņa nedrīkstētu darīt
Viņa iedod telefonu, bet tas ir izslēgts. “Kāpēc telefons ir izslēgts,” viņi jautā. “Nu kā, tad, kad zvanu, tad ieslēdzu, kad nezvanu, tad izlēdzu.” Un bērni viņai saka: “Bet ja jau tev ir izslēgts telefons, tad mēs tevi nevaram sazvanīt…”, bet viņa atbild: “Nu bet tad ieslēdziet, kad zvaniet!”
Lūk, kā dzīvē var gadīties! 🙂